Stindzinošs stāsts par attālu Aļaskas pilsētiņu, kas, saulei nolaižoties aiz horizonta, katru gadu veselu mēnesi iegrimst tumsā. Šoreiz, pēdējiem saulstariem pazūdot, pilsētiņai uzbrūk asinskāra vampīru banda, kura nododas nemitīgai izpostīšanas orģijai. Vienīgi pilsētas šerifs un viņa sieva iestājas par izdzīvojušo pilsētnieku aizsardzību...
Notikumu centrā jaunu žurnālistu grupa, kas veic izmeklēšanu par asiņainu kultu,kuri joprojām veic cilvēku upurēšanu. Nav grūti iedomāties, ka par jaunajiem kūlta upuriem kļūs jaunie cilvēki.
Oskars ir zivtele, kas allaž par spuras tiesu paglābjas no nepatikšanām. Lenijs ir haizivs, kuram ir noslēpums. Viņš ir veģetārietis. Kad Oskara mazie meli padara viņu par zemūdens pasaules lielo varoni un nāk klajā patiesība par Leniju, viņi abi kļūst par sabiedrotajiem. Filmas centrālo tēlu - Oskaru ieskaņojis Vils Smits. Oskars strādā vaļu mazgātuvē, mēles mazgātāju maiņā, kas, kā varat iedomāties, ir diezgan riebīgs darbs. Viņš ienīst tīrīt mutes, taču viņa paša mute nekad neapklust… Aktieris Džeks Bleks, kas filmā ieskaņojis Leniju atzīst, ka Lenijs ir veģetārietis nevis tādēļ, ka viņam negaršotu zivis, bet gan humānu iemeslu vadīts - viņš uzskata, ka dzīvās radības nedrīkst nogalināt. Lenijs ir lāga dvēsele un neiederas citu haizivju vidū, taču reiz var izrādīties, ka viņš ir visspēcīgākais, pateicoties savai sirdij un dvēselei. Roberts de Niro ieskaņojis Lenija papu, donu Lino - zemūdens pasaules Krusttēvu. Šī ir slavenā aktiera Roberta de Niro iespēja parodēt vienu no savām visslavenākajām lomām un par savu jauno lomu viņš saka: "Es spēlēju zemūdens mafijas bosu, kurš patiesībā nosaka visu, kas te - lejā notiek. Viņam ir divi dēli un izrādās, ka viens no tiem negrib pārņemt "ģimenes biznesu." Renē Zelvēgere ierunājusi skaistās eņģeļzivtiņas Endžijas balsi, kura slēpj to, ka ir līdz spuru galiņiem iemīlējusies Oskarā. Lolas balsi ieskaņojusi aktrise Andželīna Džolija. Lola ir tur, kur apgrozās nauda. Viņa ir satriecoši skaista un ļoti bīstama, par ko Oskaram ir iespēja pārliecināties. Īpašu šarmu un vizuālo līdzību savai ieskaņotajai zivij piešķīris režisors Mārtins Skorsēze. Saikss ir Oskara darba devējs, kurš ir gatavs to atlaist ik dienu, līdz brīdim, kad pienāk Oskara slavas stunda. Tad viņš ir gatavs ņemt Oskaru savā paspārnē, jeb pareizāk būtu - paspurē, kļūstot par viņa menedžeri un gūstot kādu labumu arī sev. Saiksam ir dīvainība - kad viņš uztraucas, viņš piepūšas un sāk ļoti ātri runāt smalkā balstiņā. Filmā "Haizivs stāsts" ir medūzu pāris - Bērnijs un Ērnijs, kurus ieskaņojuši Dough E. Dough un Ziggy Marley. Viņi ir Saiksa rokaspuiši, kas vienmēr gatavi sniegt šoka triecienu, kam un kad vien Saikss pavēlēs. Paši par savām lomām viņi saka: "Bērnijs un Ērnijs no skata ir diezgan ērmoti, bet, kad jūs ar viņiem nonākat kontaktā, to nav iespējams nesajust."
Vai kontroles sistēma ir pietiekami efektīva, lai svarīgi jautājumi tā vienkārši nepazustu?
Iekšlietu ministrijā tā ir nostādīta augstā līmenī. Es negribu teikt, ka vienmēr visu spējam izdarīt paredzētajos termiņos. Reizēm rīkojamies kā revolucionārie optimisti, kas darbam noteikuši ļoti īsu termiņu, vai arī ir tā saucamais studentu komplekss – termiņš garš, bet vienalga viss notiek pēdējā brīdī. Svarīgi ir ne tikai termiņi, bet arī kvalitāte. Ja tā neatbilst, tad termiņi tiek pārkāpti, kamēr tiek panākta kvalitāte.
Otrs kontroles līmenis ir Valsts Kanceleja, kas veic savus uzdevumus un ir bieds valsts sekretāriem.
Kā Jūs vērtējat darbinieku profesionalitāti Iekšlietu ministrijā, cik lielā mērā tā atbilst priekšstatam par labiem valsts pārvaldes darbiniekiem?
Man ir ļoti patīkami strādāt, ministrijā ir jauniešu kolektīvs. Visi atnāk jauni, entuziasma pilni, strādāt griboši, taču viņiem trūkst pieredzes, rutīnas. Paiet trīs, pieci gadi, viņi sasniedz augstu profesionālu līmeni un atrod citu darbu, kur mazāk jāstrādā, bet ir lielāka alga.
Ja mēs gribam stipru, stabilu valsts pārvaldi, ir jābūt vairākiem nosacījumiem, lai ierēdņi pastāvīgi strādātu vienā vietā. Es pat šeit nesāktu ar algu. Vispirms ir jārada stabilitātes izjūta un tad nāk alga, darba apstākļi un izaugsmes iespējas.
Šobrīd esam kā mācību kombināts. Apmācam labu speciālistu, un viņš nomaina darbu. Ja vēl aiziet uz privātām struktūrām, man ir mazāk sāpīgi, jo ar viņiem konkurēt ir ļoti grūti, bet, ja aiziet uz citu ministriju vai valsts iestādi, kur piedāvā lielāku algu, ir skumji.
Kādam ir jābūt labam ierēdnim?
Profesionālim, pirmām kārtām. Otrām kārtām, zināt gribošam un tādam, kurš apgūst zinības. Dzīve nestāv uz vietas. Piemēram, pirms diviem mēnešiem mums bija korifeji krimināloprocesā, šodien korifeju nav, visi sāk no nulles.
Cik lielā mērā ministrijas un ierēdņu darbu ietekmē politiskā situācija valstī?
Kad nav politisko kolīziju un valdībā, kā arī Saeimā ir normāls ikdienas darbs, tad praktiski neietekmē. Ja rodas kolīzijas, sākas problēmas. Mums ir dažādas situācijas bijušas, IeM ir tāda īpaša ministrija… Daži ministri pat sev ir uzlikuši tādu kā uzdevumu – es gandrīz sagrāvu iekšlietu ministrijas sistēmu. Ja būtu tas uzstādījums otrādi – es uzbūvēju jaunu iekšlietu ministrijas sistēmu, tad būtu ok. Bet tagad…
Vai šo kolīziju kontekstā var runāt par ilgtermiņa politisko pēctecību?
Mums 15 gadus ir labējās valdības, politiskais kurss jau ir viens un tas pats, bet ir dažas nianses. Ja valdība pilnīgi nopietni paziņo, ka prioritāte ir iekšlietas, un turklāt ir ministrs un premjers no vienas partijas, tad vilciens kustas ātrāk. Ja tikai vārdos drošība ir prioritāte, tad iet lēnāk. Bet, ja nepasaka nemaz, tad vilciens nekustas ne no vietas. Visus gadus esam virzījušies uz priekšu, tikai ir bijis atšķirīgs ātrums.
Piemēram, ir koncepcija, kas pieņemta pieciem gadiem uz priekšu. Ministri mums mainās vidēji ik pēc 9 mēnešiem. Ja pie viena ministra kaut kas tiek izdarīts, tad, nomainoties ministram, nereti mainās prioritātes, dokuments tiek aizmirsts un pēc kāda laika atkal viss jāsāk no sākuma. Piemēram, ir 5 gadu programma valsts policijas autotransporta attīstībai. Pie viena ministra to izpildīja, pie otra arī vēl bija rezultāts, bet tad koncepciju nolika tālākā plauktiņā, un tagad mēs atrodamies tur pat, kur bijām pirms diviem gadiem. Solis uz priekšu, divi atpakaļ.
